Juridiskie riski mājaslapu īpašniekiem
Veidojot mājaslapas un internetveikalus, vispirms tiek domāts par dizainu un saturu. Un tas ir pareizi, taču bieži vien tiek aizmirsts par juridisko pusi – lietošanas noteikumiem, privātuma politiku, atteikuma tiesībām, sīkdatnēm jeb cookies, teksta un fotogrāfiju autortiesībām. Tālāk apskatīti praktiski piemēri un norādītas sekas prasību neievērošanas gadījumā.
1. Skaidra informācija patērētājiem
Direktīva par patērētāju tiesībām un Patērētāju tiesību aizsardzības likums virknē gadījumu paredz pienākumu sniegt informāciju skaidrā, saprotamā un viegli pieejamā veidā. Šāds pienākums attiecas uz līguma noteikumiem kopumā (parasti ar to saprot lietošanas noteikumus), gan arī jautājumos, kas saistīti ar preces vai pakalpojuma aprakstu un cenu, komercgarantiju, tehniskajām prasībām digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam, ārpustiesas strīdu risināšanu. Ja netiek nodrošināta pilnīga un saprotama informācija, uzņēmums riskē ar Patērētāju tiesību aizsardzības centra iesaisti, kas lietošanas noteikumus var atzīt netaisnīgiem līguma noteikumiem.
2. Atteikuma tiesības (un kad tās nedarbojas)
Veicot preču vai pakalpojuma pasūtījumu internetā, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir pienākums ne tikai nodrošināt patērētājam iespēju 14 dienu laikā atteikties no preces vai pakalpojuma, bet arī pienākums nodrošināt pienācīgu informāciju par atteikuma tiesību izmantošanas kārtību. Tāpat ir jānodrošina pieeja atteikuma tiesību veidlapai. Ja informācija par atteikuma tiesībām netiek sniegta, patērētājam rodas tiesības vienpusēji atkāpties no līguma daudz ilgākā laika posmā – viena gada laikā no sākotnējā atteikuma termiņa beigām. Ir svarīgi atcerēties, ka atteikuma tiesības nedarbojas visos gadījumos, piemēram, ja prece ir tikusi izgatavota pēc patērētāja norādījumiem vai tā ir nepārprotami personalizēta. Šādi ir gadījumi, piemēram, kad preces tiek apdrukātas pēc pasūtījuma vai tiek veikts gravējums. Tāpat atteikuma tiesības nedarbojas, ja pasūtītājs ir cits uzņēmums (nav patērētājs).
3. GDPR un privātuma politika
Pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus, nav iespējams iztikt bez personas datu apstrādes. Pat tādos gadījumos, kad mājaslapā nav iespējams pasūtīt un apmaksāt preci vai pakalpojumu, bez privātuma politikas nav iespējams iztikt. Piemēram, pārtikas ražošanas uzņēmums, kas tikai izpilda pasūtījumus mazumtirgotājiem, tāpat var saņemt un apstrādāt personas datus, piemēram, atbildot uz e-pasta vēstulēm, sazinoties sociālajos tīklos vai nodrošinot balvas dažādos konkursos. Taču pavisam cita nozīme privātuma politikai ir tad, ja uzņēmums piedāvā internetveikalā iegādāties preces vai pakalpojumus, piemēram, e-komercijas vietnes, kurās tiek piedāvāti dažādi produkti. GDPR jeb Vispārīgā datu aizsardzības regula paredz virkni prasību, kam jābūt iekļautām privātuma paziņojumā – sākot no uzņēmuma kontaktinformācijas, saņemto un apstrādāto datu kategorijām un beidzot ar datu subjektu tiesībām. Svarīgi atcerēties, ka privātuma politika ir uzņēmuma vienpusējs paziņojums par plānoto datu apstrādi, tomēr nereti tiek izveidotas pogas, kas aicina piekrist privātuma politikai. Tas ir nepareizi, jo GDPR uzliek pienākumu sniegt informāciju par datu apstrādi, nevis nodrošināt piekrišanu šādam paziņojumam. Ja pakalpojumu saņem bērni. Privātuma politikas izstrāde ir sarežģīts process – no vienas puses uzņēmumam ir jāsniedz liela apjoma informācija par plānotajām darbībām ar personas datiem (piemēram, datu veidi, glabāšanas ilgums, iespējamie saņēmēji, datu subjektu tiesības). No otras puses – GDPR paredz ievērot pārredzamības principu, proti, ka visa informācija, kas adresēta sabiedrībai vai datu subjektam, ir kodolīga, viegli pieejama, viegli saprotama un ka tiek izmantota skaidra un vienkārša valoda un papildus arī vizualizācija. Lai arī var šķist, ka var neievērot pārredzamības principu, jo “visiem taču ir nesaprotamas privātuma politikas”, Datu valsts inspekcija uzskata citādāk – kāds Latvijas internetveikals tika sodīts ar naudas sodu 15 000 EUR apmērā tieši par neskaidru un nesaprotamu privātuma politiku. Vēl būtiskāk nodrošināt informāciju kodolīgi un saprotami ir tad, ja pakalpojums tiek piedāvāts bērniem vai bērni var piekļūt pakalpojumam. Tas attiecas uz sociālajiem tīkliem, spēļu portāliem, mācību platformām un pat profesionālā sporta organizāciju mājaslapām, piemēram, futbola klubiem. GDPR paredz, ka bērniem pienākas īpaša aizsardzība un ja apstrāde attiecas uz bērnu, informācija būtu jāsniedz un saziņa jāveic tik skaidrā un vienkāršā valodā, lai bērns to varētu viegli saprast.
šādu risinājumie piedāvā Latvijā radītais risinājums Rockterms, kas palīdz veidot vizuālu uztveramu sausu dokumentu. Te var apskatīties kā izskatās privātuma politika viņu lapā: https://rockterms.com/privacy-policy/
3. Sīkdatnes jeb cookies
Uzņēmuma attīstība ir grūti iedomājama bez mārketinga aktivitātēm. Mājaslapām un internetveikaliem tas nozīmē divus vienlīdz svarīgus pasākumus – līdzšinējo aktivitāšu analītika un reklāma jaunu klientu piesaistei. Šo nolūku sasniegšanai tiek izmantotas sīkdatnes jeb “cookies”, kas mēra un analizē mājaslapas apmeklējumu, populārākas sadaļas un auditoriju. Tāpat ar sīkdatņu palīdzību tiek nodrošināta pielāgota reklāma, piemēram, ja potenciālais pircējs apmeklē produkta mājaslapu, pēc tam jau citās vietnēs ar mērķētu reklāmu palīdzību tiek atgādināts par attiecīgo produktu. Eiropas Savienības valstīs spēkā ir E-privātuma direktīva, kas paredz, ka sīkdatņu izmantošana analītikas un reklāmas nolūkos ir atļauta tikai tad, ja lietotājs pirms sīkdatņu ievietošanas ir ticis nodrošināts ar skaidru un precīzu informāciju par sīkdatņu izmantošanas nolūku un lietotājam ir bijusi iespēja atteikties no sīkdatņu uzglabāšanas tā gala iekārtā. Uzņēmumi bieži pārkāpj šo prasību, ko apstiprina Datu valsts inspekcijas veikta preventīva pārbaude, kuras ietvaros tika pārbaudīta sīkdatņu izmantošana 26 komersantu 29 tīmekļvietnēs. Pārbaudes rezultāti bija nepārprotami –visās pārbaudītajās 26 komersantu tīmekļa vietnēs tika konstatēta vismaz viena vai vairākas neatbilstības saistībā ar sīkdatņu uzstādīšanu un izmantošanu. Nav šaubu, ka pārbaudes turpināsies un tiks piemēroti naudas sodi.
4. Mārketinga materiālu sūtīšana.
Tikai uz piekrišanas pamata? Reklāmas materiālus jeb komerciālus paziņojumus ir pieļaujams nosūtīt tikai divos gadījumos – uz piekrišanas pamata vai saskaņā ar uzņēmuma leģitīmajām interesēm sniegt informāciju esošajiem klientiem. Pirmajā gadījumā viss ir vienkārši, piemēram, lietotājs mājaslapā ievada savu e-pasta adresi un izsaka vēlmi saņemt jaunumus. Svarīgi atcerēties, ka ir jānodrošina tikpat ērta un viegli pieejama piekrišanas atsaukšanas iespēja. Otrajā gadījumā jeb saskaņā ar uzņēmuma leģitīmajām interesēm reklāmas materiālus drīkst sūtīt tikai tad, ja tiek ievēroti visi trīs nosacījumi:
(1) e-pasta adrese tika iegūta komercdarījuma ietvaros (piemēram, klients jau iepriekš ir veicis preces pasūtījumu) un paziņojums tiek sūtīts par līdzīgām precēm vai pakalpojumiem
(2) pakalpojuma saņēmējs jau sākotnēji nav iebildis par turpmāku elektroniskā pasta adreses izmantošanu
(3) katrā e-pasta vēstulē tiek nodrošināta nepārprotama bezmaksas iespēja atteikties no turpmākas elektroniskā pasta adreses izmantošanas Būtiski atcerēties, ka informācija par reklāmas un paziņojumu sūtīšanu uz piekrišanas un uzņēmuma leģitīmo interešu pamata ir saprotami jāatspoguļo privātuma politikā.
5. Autortiesības
Būtisks mājaslapu izstrādes elements ir saturs – teksti, bildes, video, skaņas un dziesmas. Visi šie darbi ir kāda radīti un tāpēc aizsargāti ar autortiesībām. No tā izriet, ka šos darbus ir aizliegts izmantot bez piekrišanas. Kad uzņēmumi uztic mājaslapu izstrādi ārpakalpojumā (gan aģentūrai, gan freelance izstrādātājam), jāpievērš uzmanība un jāpārbauda izmantotais saturs un tā izcelsme. Ja mājaslapā izmantotas bildes netiek iegūtas no foto bankas (svarīgi pārlasīt tās licences noteikumus), paliek iespēja pieaicināt fotogrāfu (svarīgi noslēgt autortiesību līgumu), taču noteikti jāizvairās no attēlu un cita satura meklēšanas internetā un izmantošanas bez atļaujas. Autortiesību īpašnieks varēs viegli atrast savas bildes un noteikti pieprasīts kompensāciju par darba izmantošanu bez atļaujas. Praksē ir bijuši gadījumi, kad prasītā summa par vienu attēlu sasniedz pat 5000 EUR.
Paldies Uģim no Rockterms par raksta tapšanu.
